Divas stundas diskusijās par cimdu rakstiem
26.03.2010


Dzintra BATŅA,
„Ludzas zeme”, 23.04. 2010.


Sestdien Ludzas Amatnieku centrā cimdu adītājs Alfrēds Čakāns no Balvu rajona Lazdukalna stāstīja par Latgales novadam raksturīgajiem cimdu rakstiem. Viņš bija atvedis līdzi dažādus dūraiņus, kas tapuši pēdējos gados. - Senu cimdu manās mājās nav, visi tapuši jau šajos gados, bet es daudz esmu interesējies par dažādiem Latgales novadiem raksturīgajiem rakstiem, cimdu valnīšiem, to vēsturi un pielietojumu, - teica meistars.

Agrākajos gados cimdi būtiski atšķīrās no tā, kādām vajadzībām tika lietoti. Skaistākus, sarežģītākus dūraiņus valkāja svētdienās, uz baznīcu vai ciemos braucot. Cimdus ar gariem valnīšiem, kurus vilka virsū kažoka piedurknei, ģērba zārka nesēji un līgavas pūra lādes nesēji. Pat darba cimdi atšķīrās pēc pielietojuma: sievietēm tie bija plānāki, bet vīriem, kuri mežā cirta malku, tie, protams, bija biezāki. Un ne jau dzijas rupjums noteica cimda biezumu, bet speciāli sīki raksti no divu vai triju krāsu dzijas.

-- Kāpēc Latgalē ir diezgan maz dažādu rokdarbu studiju salīdzinājumā ar citiem Latvijas novadiem? Tāpēc, ka mums nav ko studēt, Latgalē paaudze paaudzei vēl dzīvā, dabiskā ceļā nodod prasmes, cimdus un zeķes iemācās adīt vēl no vecmāmiņām, jo viņas tepat vien dzīvo, -- teica meistars.

-- Lai kāds būtu latgaliešu un citu novadu latviešu ornaments, visam pamatā tomēr krusts, -- uzskata A. Čakāns. Par ornamentiem, rakstiem, zīmēm cimdos runāja adītājs, viņam aktīvi oponēja arī klātesošās interesentes -- meistares, kurām cimdu adīšana nav sveša. Vai iespējams novilkt striktu robežu starp tradicionālo un netradicionālo? Kurā brīdi beidzas viens un sākas otrs? Tas taču loģiski, ka kaimiņiene no kaimiņienes noskata kādu ornamentu, bet cenšas to dažādot, papildināt. Konkurence, sacensība nosaka attīstību itin visā, arī cimdu rakstos. Ja gribējās kādu pārspēt, tapa jauni raksti. 

Daudz kam no stāstītā un apgalvotā var piekrist, taču daudziem apgalvojumiem var arī nepiekrist. Piemēram, adītājs no Lazdukalna rādīja divus cimdu pārus, apgalvodams, ka tie ir senie Ludzas raksti, bet pārliecinošus argumentus nesniedza. Meistars apgalvoja arī to, ka Latgalē cimdiem adīti tikai pieguloši valnīši, bet bārkstainās cūku ausis, kā viņš nosauca platos valnīšus, esot pārņemtas no citiem novadiem. Tāpat var piekrist vai nepiekrist viņa uzskatiem par krāsu salikumiem, ornamentu izvēles pamatotību vai nepamatotību, dūraiņu valnīšu tipu. Jebkurā gadījumā -- kaut izskanēja dažādi, pat atšķirīgi viedokļi, no tā saruna tikai ieguva, dzirdēts un izpētīts daudz vērtīga un praktiski noderīga.

Piemēram, uzzinājām interesantu faktu par jauna adījuma pletēšanu. Simtiem gadu atpakaļ, kad latgaliešu mājās vēl nebija gludekļu, jaunu cimdu pāri lika zem karsta, tikko izcepta maizes kukulīša, starpā ieklājot linu drāniņu. Protams, ne visiem patīk, ka izstrādājums kļūst plāns un gluds, varbūt patīkamāk rokā vilkt tādu mīkstu un pūkainu, bet rokdarbniece tomēr uzskatīja par goda lietu savu darinājumu izgludināt.

Vēl kāds interesants fakts -- vēl līdz pat 20. gadsimta sākumam meita nevarēja dabūt kārtīgu vīru, ja neprata noadīt konkrētu, sarežģītu cimdu rakstu (to, starp citu, klātesošās adītājas pētīja gan no labās puses, gan no kreisās, bet tā arī netika skaidrībā par tehniku). Savukārt meistars tikai smējās ūsās, teikdams, ka pirms simts gadiem ikviena no viņām būtu palikusi vecmeitās un viņām būtu jāstaigā tikai violetos cimdos, jo tā esot mūžīgo vecmeitu un mūžīgā gavēņa krāsa.


Ielādēju


      Atpakaļ
Tālavijas 27a, Ludza, LV-5701, Latvija,
65707203, 29467925,
65707202,
ligakondrate@inbox.lv